Kad sārtums meičām visos vaigos pats no sevis metas,

pat bez kniebieniem vai skandām puišu amiziera vārsmās,

tad zinām - pavasara tuvums ravē pieres rievas retas,

dažiem arī pelēkšūnu krokas izgaist nevainīgi dzidru smieklu pērlēs dāsnās.

 

Bet vieglas dzīves tīkojuma muklājs velk, kurp vēlmes vedas,

vēl pēdējās tik saldās, mīkstās, izzūdošās sniega pārslās

stiegst vecās nobružātās nīgri šķiebtās priekšstatautās kedas,

tās slīd un dejo gribai nepakļautās džaiva brāzmās.

 

Vienlaicīgi smaidot iekšpus mūcīgs, būdams nemūks pat i ne Tibetas,

no malas šķizdams vieds, bet kaktu gudrību izšķiežot pavasara draiskās šķavās,

man sirds pār varītēm uz Tavu pusi plešas,

lai gan es veros daudzās garām vēsmojošās dāmās.

 

No kurām elpa miglas punktā ciet ar kristāliski nedabīgiem smiekliem sitas,

jo formulējot sajūtas - caur domām vārdi tai pat vēl slīdīgajā sniegā apjukuši kārpās,

tik vienu jūtu es - man nebūs citas,

lai cik ar kompromisu ielāpi uz maniem dzīves it kā tukšumiem bez prasīšanas paši lāptin lāpās,

bet Liktens pulkstenis ar visiem zvaniem, zobratiem, ik pendelēm un rādītājiem virzienā uz Tevi sitas.