Smeldz gaidas,

raisīdamas skaidru skatu uz lietām,

citkārt aizklātām ar bezgalīgi šķetināmām paradoksu mīklām,

 

pār kurām sūbēšanā pārspēts

atlikšanas akmens, izlēmības trūkumā, kas gulst,

grimis dziņu dzelmē pie brāļiem slinkuma un ērtā ceļa vieglā.

 

Tām izstumdīšu laika takā vietu,

kur vērst par rīcību to projekcijas, ēnas,

lai izmainītu, kas bija, ir un būs.

 

Liktens soļus nepiespiesti spertu virzienā,

kur krēslai vajadzīga cerība

uz spēju pašai atgriezties pie Cēloņa

 

bez uzspēlētā piefrizētā veiksmīguma,

kad varmācīgā pārākuma baudas lietus

salīst verdziskā pakalpības maziskuma peļķēs,

 

lai Spēks, arīdzan nespēks

caur Mīlestību, arī mīlot nemīlestības un neesības klusuma pauzes,

pārtop mazās, bet itin dzidrās

 

pasauli, viņsauli, iekšējo sauli spoguļojošās

manas vientuļās, bet ar Tevi kopīgās

asras rasas piles mirdzošajā ikdienā.