Tavas pavasara bažas

lai gaist mūsu klusuma skarsmē.

Un tās, kas nav gaisušas dažas,

taps iesētas augošā kaismē.

 

Tās priekiem laistīsim, rūpēsim maigi,

bažām smaidīsim, starosim zaigi.

Nāks slimības, kari, slinkums, dusmas, naids, skaudība, mērgļi,

rau, Mīl'stībā segsim, kā olas ligzdā sedz baloži, ērgļi.

 

Jo nerimstošā pavasara bažā,

diennakti kņudinot mums dziļi sirdīs, ak, mazā,

ir tinte vārdiem nākamā šķiramā dzīves lapā,

pirms gulsimies, ko jestri rakām, vei, bezbažu kapā.