Lai kurp mūs esme vestu, 

Homērodisejas jokus plēstu prāts.

Tik svešas gribas nastas nesot,

pagaisis paša dzīves sāts.

 

Mīlas badā rūdot stiprā tēlu,

izkāmē jēga, teic padoms vieds it sens,

izkaļot tik veiksmei slavas stēlu,

slavens būs vien kapakmens.

 

Tamdēļ došos atkal mājupceļā,

kur valda aukstums, bads, smeldz nevaldāmas skumjas,

kas atšķiras no viltus priekā svešādajām spoguļsejām,

kuras paēdušas ir, bet tukšas, dumjas.

 

Skumt, kāmēt, salt dēļ Tevis ikdienā ir vērts,

saturs, ne tik process, tiek, kapā zārku laižot, svērts.

Ļauj veiksmei, tēlam, uzvarām, sev ērtai dzīvei dilt,

nodilstot liekajam, vien kailai Dvēselītei tīrā Mīlestībā milzt.