Pa tumšiem zariem novembrī

kaila atpakaļ uz iekšu saknēs laužas griba.

No'traušot zaļo, stumbra grumbām strikti pavēstī:

"Tukšs Ādamam, kur trīspadsmitā riba".

Zem'sedzē sērsna sārtām pilēm uzdzirkstī,

gaita ierastā kļūst spēji kliba.

Sniegbaltā miera gaidas liegi kronī uzvēdī

alkas mīlēt - sirdij rudenī tās sengaidīti lipa.

 

Trūd ziedlapiņas, vasarā, ko lūdzos, būru.

Streļķu puika manī mostas, pavīd rūgtais smīns:

Lepn'īgi izšķiedi tik dārgi izcīnīto pūru,

kam mirām mēs, lai topi paties' dzīvs.

 

Laiku devis daudz, ie'spēju Liktens.

Skrēji daiļiem ziediem, vārsmām, treļļiem līdz.

Vilcinoties izlemt ziedot, darīt, radīt, dzīvot,

tevi kaulu zāģis purvā sastaps drīz.

Skarbos uzskatos iz'miekšķē stīvās domas pliekans, salkans,

pats sevis neatrasts, caur dzīvi veltās nāvēs malts.

Dēļ principiem visapkārt pasaulē šķīst asinssarkans,

jel lūdzu - Dvēslē-Latvijā Tu vienmēr esi mirdzošs balts.