Jurģu sniegs

krāsaini balts.

Kur siltums? Viņš kliegs,-

drebelīgs, bet salts.

 

Mīļumiņ, neskumsti, -

ziedonis nāks,

atkausēs sirdis,

jautri vīterot sāks.

 

Kad dabā pie salnām

salst siltums un mīla.

Jel attopies, ak, Ūsiņ, -

Viņa dzīvei guni piešķīla.

 

Sniegs ziedulapas notrauc,

kad Jurģos pārsteigts kūst.

Tik krāsas nespēj aizmēzt,

caur pavasar' kas plūst.

 

Ja Tevi arī uztrauc,

kas bija, ir un būs.

Ik gadus šamos Jurģos

sirds apsalusi lūst.

 

Bet lūzums rada vietu,

kur gaismai dots ir ceļš.

Tas dzīstot veido ziedu,

ražo nektāru, ko smelt.

 

Gaidot atkal Jurģos mieru,

pa sirdsapziņu Ūsiņš belž,

lai cik dari, lūdzi Dievu,

tik dzejoļus tas vāliem elš.

Cilvēcē grib katrs savu,

līdzjūtībā - atbilde,

rīcībā caur Mīlestību, tad uzplauks visa pasaule.