Ievām, sakurām un narcisēm uzziedot,

ziemas riepas garā servisa rindā nomainot,

ierasti, bet, protams, negaidīti skarbi,

mostamies salnā - atkal jāpiebremzē ātrā skriešana, bezgalīgie darbi.

 

Kad vājākie apsalst, tie mīļojami maigi.

Kaut netīk citu trūkumi, kā vissezonas ielu bedres, arī mums tie ir baigi.

Tik neradinām viens otru pie mehāniski atkārtotas mīlas,

jo kļūsim atkarīgi no rutīnas, aizmirstot bremzēt uz dzīves trases bedrainas, bet pēc skata it kā tīras.

 

Salna noder mums visiem,

gan tiem, kuri ar radzēm, perfektu saķeri, nodriskātiem, arīdzan pavisam psihopātiem lisiem,

lai pavasarīgi strauji atbrīvotais Spēks

neplūstu savtīgi, tā ceļš caur mums bagātināts atpakaļ pie Dieva netiktu slēgts,

lai nemirstam dēļ mehāniskas mīlas pret viltus dieviem,

bedrainā, bet daiļā pavasarī uzziedot narcisēm, sakurām un ievām.