Trīs trešā sala bailēs iemidzinoši silušie Ticības kauli,

vai smiltis, vai cits latents varmāka segs mīļo sauli.

Arī Cerība, gaistot kā inversiju sliedes izglītoto prātiem,

nenosargā vietu cilvēkam, kļuvušam vergam ērtiem, gudriem, bet trulinošiem aparātiem.

 

Sparīgi maldu mākoņus kā blēžus dažs gaiņā,

cits lej prognozes kā skaistu dzeju no sekliem spaiņiem.

Ikdienā taustoties bezsaules pelēcīgā krēslā,

gaismu rod sevī kā tumsas pārveides ēsmā.

 

Vēl mēnestiņš kā viltus pravietis iznirs, uz brīdi

sauli aprīs skatieniem, indīgi smīnošos vaigos.

Bet, ja atlikusī cilvēce no Mīlestības arī tumsā neatkāpsies ne par sprīdi,

tad, saulei nākamreiz uzlecot, cilvēki viens pret otru no nezvēriem pārtaps maigos.