Ūsiņosi saule riet

aiz mežiņa jūriņā,

ļauži mieru meklēdami,

riet ar snuķi ekrānā.

 

Ne'rietiet ļaudis fikcijā,

kamēr Mīla atmatā.

Ekrānā nav īstā dzīve,

attiecībās - cilvēkbrīve.

 

Vai Tu būtu zemes rūķis,

grāmattārps vai kūku stūķis, -

izjāj ļaudīs kumeļ savu,

izbeidz kasīt stikla nabu.

 

Tad, kad saule rietējusi,

skaidram skatam plēnējusi,

mostas dziņas dziļākās,

noteic gaitas tālākās.

 

Vai snauduļosim, ļaujot vilkiem

nokost vājos, ievainotos.

Vai sargāsim tos modru aci,

pat, ja paši taisa traci.

 

Pieguļā ar cietu kramu

guni jāšķiļ, nevis spamu.

Abpusējām dzirkstīm sprakšķot,

Ūsiņš smaida, stīvi krakšķot.

 

Laima pretim smaida bikli,

svarīgi ir gadskārt' cikli,

ko apzelēt un vērot protam,

bet pielietot, lai tīri topam?

 

Līgumiem nāk Jurģos gals,

jāslēdz jauni, kamēr spars.

Būtiski nav noteikumi,

normas, burti, tulkojumi.

 

Svarīgākais - Dvēselē,

vai tīra Mīla cirkulē.

Nākt jaunās mājās mums būs ļauts,

at'metot lepnību, pie sirds, kas kļauts.

 

Tik jaunā vietā ielāgo,

jel nelaid vilku pelēko

caur depresiju, opresiju

pie Dvēseles, kur neprasīju.

 

Tas ganāmpulku nokodīs,

samals dzīves, iznīdīs.

Ja fakts šis nelāgs noticis ir jau,

pats Liktenim bij nolicis, bet klau, -

to grozīt varam nākamībā,

caur radīšanu attiecībās, -

vērt pumpuriņus Mīlestībā.

 

Mācības šīs ņemsim vērā,

smaidot acīs Dvēslei - zvēram

pēc Ūsiņiem, kad saule ausīs,

šamo ziņģi lāgot klausīt.