Tagad viss ir agrāk.

Ātrāks laika rats.

Skatienam top straumē dzidrāks,

aptverams kļūst "es" sev pats.

 

Laika plūsmas pašas nenāk,

tās viļņiem virza Dvēsles bads.

Uz rītdienu kā bijis senāk

kļūst atsegts brīdi skaidrs skats.

 

Šai klusā mirklī ieklausāmies,

ko kliedz mums iekšējs kailais bērns.

Vai brēciens pārtop tīrā dziesmā,

ne pienu iekšpus sūcot sēc.

 

Tik saklausot šo senču spēku,

var noteikt esmi tālāko,

no kurienes "es" skrandis nāku,

vielu pelēko, kas līdz, lai izkrāso.

 

Laika plūsmas it kā stājas

caur "es" tās abas tālāk plūst.

Kas bijis, rada Mīlai mājas,

Tās negrūs, viss, kad apkārt grūst.

 

Iznīcības īstā jēga,

no nākamības, kas šurp plūst, --

brīviem tapt no lētas laimes sērgas,

iekšējs bērns, lai verdzībā nekļūst.

 

Tāpēc nedosimies nekur,

bijis esmu "es" visur.

Pagātnē, kas it kā mūs tur,

nākotnē, tā esamību bur.

Laika plūsmas vēršam ārpus,

no tagadnes, lai abpus plūst.

Mīlot tagad, tapināsim, kas bijām, kāds "es" kļūst un bijis būs.