Mīlestībā
Dievs dedz Dvēsles daktī dzīvības dzirksti - dveš delnā dāvanu - dzimt dainās drīksti.
Iekšārpus laikatelpas vienmēr būs bijis Tas,
kurš visu tapinājis, kas ir un nav nekas.
Svētītā klusumā
iesākumu rada,
spēks ar vārdu tukšumā Mīlestību vada.
Spēka jauda izpleš telpu,
vēršot vārdu rīcībā,
Mīlas plūsmai dvešot elpu
bezgalības robežās.
Telpai radīts skatuviskais galds,
Dvēsļu ēnām lūstot, aizvienu garāks top.
Elpai - balts,-
pulēts augsmē cilvēks stalts,
sa'skarsmē nepilnības savas svešas dobj.
Galda malā
mīļā Māra
valdziņus auž jūtu siekā,
galdam pār'
sniedz taisns Pērkons,
augsnē Dvēsles mīšus sēj.
Ūsiņš stingrs ar dziļu arklu,
Viņprāt rindot Kārta steidz,
Dēkla auklē brīves sēklu,
Laima cieņu augam sveic.
Jumis, Mārtiņš, Metens, Jānis,
ap Austras koku galdu griež,
notraušot no asniem sārņus, dvēseļdraugus pāros sviež.
Dvēseļmācekļi aug ducis,
meklē dzimstot zudušo,
sastop, - apkārt viss, kad brucis, -
izmisušos samīļo.
Draugus nerod miesā, veļos,
apskauj tikai Dvēselē,
nepielūdzam varu, melus,
viss gulst katrā izvēlē.
Liktens nolicis nākt kopā
stiebriem gaismu alkstošiem.
Līdzeklis, ne'mērķis gaismā, -
mācāmies dēļ kritušiem.
Pīkol' aizā slīdot baismā,
jēga graudiem trūdošiem, -
vētrās liektos stiebrus celt,
spēku Dvēsļu asniem smelt,
deviņ' aiļu vārpām zelt.
Rauga duci trīspadsmitais abpus galdam spogulī,
abrā skarsmi mij bez mitas - cieņu iesien kukulī.
Aicināti visi draugi, - azaids, pavalgs kopā klāts.
Patrimps guļas galda vidū, -
tas nav mērķis, jūtas, prāts, -
tā smeldz mūžam mūsu radīšanas gaidas,
līdz dvēseliskai Mīlai pusaudžgados neizjustas kremt.
Pie'krītam pašiem vēlēt savu dzīvi veidot,
caur Mīlestību spēku sevī līdzināt,
turp'mākai gaitai brīvi ļauties, reizē stingri lemt.
Svēt'mielastā uz garā galda
starp lauztām Dvēsļu ēnām rakstu spalva spilgta dus,
Viņa, smaidot acīm, mani atveramies gaida,
sniedz sevi liegi rokās, mulsi klus.
Spalvu celt no garā galda
vājais sāpēs tik vien spēj, -
stipramiemi dzīves balva
izaugt trausliem vēl iekšēj'.
Daina ceļiniekam modinoša sākas:
atbrīvosim esamībā pagātni caur to, kas priekšā,
savā gribā pildām Likteņnolikto kā nākas, - lai ceļš ved ārā, tikpat, cik iekšā.
Dainu ducis
dzīvības druvā
draudzību diedzē.
Daugavas dzelmē,
debesu dzīļu
durvis darot,
dvēseļdraugi divkāršu
derību dod:
dusmību dzēst.
Dzimstot Dēlā,
Dvēsli dziedē
Dievs
Mīlestībā